…turpmāk viss būs vienkopus Zem Mango Koka. Uz drīzu tikšanos, mīļie!
Pirmie teikumi
Man neviens stafeti nav nodevis, bet es tāpat bezkaunīgi te publicēšu pirmos teikumus no pilnīgā randomā izvēlētām grāmatām. Nu labi, varbūt ne pilnīgā, jo visas šīs grāmatas tomēr “dzīvo” zem manas pagaidu mītnes jumta.
Un tā, pilnīgi godīgi ar aizvērtām acīm piegāju pie plaukta un izvilku piecas grāmatas.
Numero uno:
There was no hope for him this time: it was the third stroke. “Dubliners & A Portrait of the artist as a young man” by James Joyce
Kā otrā man tika:
Dan Dong doesn’t believe in omens. “The Uninvited” by Geling Yan
Trešā:
Tiao’s apartment had a three-seater sofa and two single armchairs. “The Bathing Women” by Tie Ning
Ceturtā:
Tieši uz šo salu jūs nekad nedosieties. “Razbainieku Salas” Lato Lapsa
Un pēdējā:
Keith Mabbut was a writer. “The Truth” by Michael Palin
The Haunting of Hill House / Shirley Jackson
The Haunting of Hill House / Shirley Jackson
Penguin Classic (October 1, 2013)
Piezīme un atgādinājums pašai sev – lūdzu, lūdzu, pirms skaties filmu vispirms izlasi grāmatu, pēc kuras šī filma ir uzņemta. Vispār man ir attaisnojoši apstākļi, jo 1999. gada The Haunting ekranizāciju es noskatījos vēl par Šerlijas Džeksones esamību neko nezinot.
Jebkurā gadījumā, tas man pamatīgi sačakerēja un norāva visu šīs grāmatas lasīšanas baudu. Jau pie frāzes “We couldn’t hear you. In the night…”, es atcerējos to s**u ar Liliju Teilori Eleonoras lomā…un man no šī brīža bija ļoti, ļoti sevi jāmobilizē, lai veiksmīgi atrautos no štruntīgās filmas iespaida.
Par pašu grāmatu. Kā jau teicu, manas domas pēc filmas noskatīšanās par šo grāmatu vienkārši nevar būt objektīvas. Bet nu tomēr. Domāju, ja arī es nebūtu filmas satraumēta, man šī grāmata nebūtu patikusi tikpat ļoti, kā Šērlijas Džeksones “We have always lived in the castle”. Jā, grāmatai ir potenciāls, jā, tā ir prātu un nervus, nerviņus caururbjoša psiholoģiskā rakstura gotika – šausmenīte, kas bez asiņainiem skatiem lasītājam liek sarauties čokuriņā un stumt tekstu tālāk, bet man tomēr kaut kas pietrūka. Kas īsti, man ir grūti pateikt. Var jau būt, ka tās pašas lasītāja privilēģijas autores radīto saņemt tīrā un neatšķaidītā veidā. Mea Culpa, protams.
Es ar nepacietību gaidīšu Mairitas atsauksmes par šo grāmatu:)
Iespējams, ka es šo grāmatu pārlasīšu – teiksim, pēc gada vai diviem, un man par to būs pavisam cits iespaids.
Man patīk šāda veida darbi, kur ir minimāls personāžu skaits (paši galvenie ir tikai četri), ierobežota darbības fiziskā telpa, un spriedze nāk no ne visai ticama notikumu aculiecinieka. Un kurš tad vispār šo te visu stāsta? Te, manuprāt, arī slēpjas stāstījuma odziņa, jo Džeksonei ir nenoliedzams (iespējams ,ka reizēm amfetamīnu stimulēts) talants neko nenovienkāršot un nepadarīt lasītājam viegli sagremojamu. Lasiet, baudiet, analizējiet, un pats galvenais, aizmirstiet par 1999.gada ekranizāciju. Ja nu patiešām ir vēlme šo stāstu vizualizēt, tad labāk to darīt ar 1963. gada ekranizācijas palīdzību.
P.S. Manai e-grāmatas versijai bija ļoti labs ievads, kuru iesaku izlasīt pēc pašas grāmatas izlasīšanas, lai ir iespēja salīdzināt Lauras Milleres prātojumus ar savām pārdomām.
Goodreads vērtējums – 3 zvaigznes Ar šo es pietuvojos R.I.P.IX akcijas noslēgumam.
Lasīt – kur?
Man nav vienalga, kur es lasu. Neesmu no tiem, kas var tā vienkārši atslēgties, un lasīt pārpildītos vilcienos, autobusos vai lidmašīnās. Protams, viss ir savādāk ar intensīvu smadzeņu darbību un līdzdomāšanu nepaģērošu lasāmvielu – piemēram, dāmu frizētavās sastopamo žurnālu formā. Tos es varētu lasīt jebkur.
Man lasīšana ir kā iekāpšana citā pasaulē. Nu tā diezgan intīmi, un šādos brīžos man ir vēlme būt vienai un klusumā. Es apbrīnoju un apskaužu tos lasītājus, kas prot un var distancēties no apkārt notiekošā. Nav tā, ka neesmu mēģinājusi, bet es šādās situācijās bieži pieķeru sevi pārlasām vienu un to pašu teikumu vai rindkopu, jo pa ausu galam sadzirdētās sarunas, trokšņi ir paspējuši iezagties manas grāmatas tekstā.
Kā jau bloga nosaukums proklamē, man patīk lasīt vannā. Neviens netraucē un bonusā tīri ķermeniska bauda. Kopš esam pārvākušies uz Džakartu, es no šī prieka esmu atteikusies. Jaunā mājokļa vanna mani vienkārši neuzrunā. Tā ir redzējusi labākus laikus, tā teikt, un tiek izmantota tikai ļoti īsiem utilitāriem vannas istabas rituāliem.
Tagad esmu sadraudzējusies ar dzīvojamās istabas dīvānu, kur katru rītu pie rīta kafijas nedaudz arī palasu. Kad man visi ir mājās visi manas ģimenes locekļi ir mājās, tad par vietu uz augstākminētās mēbeles nākas krietni vien pacīnīties.
Dīvāns, uz kura kāds vienmēr sēž
Otrajā vietā man ir tā saucamā “day bed” manā darbistabā. Par pilnasinīgu darbistabu to varēšu saukt tikai pēc pusotras nedēļas, kad beidzot būs klāt mūsu krava no Dohas ar visu manu radošo aprīkojumu.
Pagaidām atgādina slimnīcas gultu, bet pie vizuālā tiks piestrādāts
Trešajā vietā – khem, nu kā lai jums to pasaka:)Mēs katrs tur uz kādu brīdi dienas laikā esam spiesti ieskriet, un ja nu kāds tur ir aizsēdējies spēlējot “Plants vs Zombies” vai ar grāmatu rokā, tad nākamais rindā stāvētājs tiek laipni pāradresēts uz vakanto kambari otrajā stavā. Labi, ka mūsu mājoklī šādi kambari ir vairāk par vienu…
Ilustrācija no DecorPad mājas lapas
Kur tad vēl es lasu? Es lasīju (diemžēl pagātnes formā) savā darba vietā. Jā, bezkaunīgā Ilze klausījās audiogrāmatas darba laikā un priekšniecībai zem paša deguna. Un nevienu tas neuztrauca, jo strādāju es bibliotēkā. Te es sentimentāli nopūšos, jo tā atkal ir pagātnes forma. Manos darba pienākumos ietilpa arī kolekcijas uzraudzīšana – proti, pazudušo vai ne tur nolikto grāmatu meklēšana, inventarizācija, plauktu satura “retināšana” utt.
Mana bijusī “māte – barotāja”
Tagad audiogrāmatas klausos gludinot drēbes. Nav tik glamūrīgi kā bibliotēkā, kur pati aura ar mani sarunājās, bet iztikt var.
Kur tad vēl? Vakardien biju emocionāli spiesta lauzt savus principus, un devos lasīt ārpus mājas. Vispār manai eksursijai bija arī praktiski nolūki. Mūsu ciemā ir atvērusies IKEA. Ar ciemu es te domāju Džakartu, kurā ir 9 miljoni un vēl nedaudz iedzīvotāju.
Viss sākās ar salauztu ūdens krānu mājas pagalmā. Tas bija tiešā un pārnestā nozīmē pēdējais piliens manas pacietības spainīti, un es nedaudz aizgāju pa gaisu. Tieši cik “nedaudz” , lūdzu jautāt manam cienītajam.
Krāns, kas mani aizdzina lasīt uz IKEA
Sapratu, ka man pašai un pārējiem līdzcilvēkiem būtu labāk, ja es sevi amputētu no nepatīkamās situācijas, un palūdzu mani iesēdināt taksometrā un aizsūtīt vai nu uz lidostu, vai uz IKEA. IKEA uzvarēja. Pamērīju virtuves izlietnes, pacilāju lampas, apčamdīju aizkarus, un tad devos baudīt kartupeļu biezeni ar zviedru kotletītēm, Noslēgumā ķēros pie kafijas komplektā ar Yoko Ogawas Revenge. Atradu pašu klusāko stūrīti, un brīnumainā kārtā mani nekas netraucēja minēto grāmatu izlasīt līdz beigām. Sapratu to, ka, ja manā vizuālajā laukā neviens nedefilē, un trokšņi ir klusināti, varu lasīt arī sabiedriskā telpā. Varbūt nākamo reizi mēģināt lasīt Starbucks, apsēžoties ar seju pret sienu?
Un kā ir ar jums, mani cienījamie lasīšanas compadres? Kur jums vislabāk patīk lasīt? Kurš ir tas mīļākais stūrītis, palodze, krēsls, balkons? Kura ir tā visjocīgākā/visdīvainākā/vistrakākā/visvisvis… situācija vai vieta, kur esat lasījuši?
Bilde no Children’s Literacy Foundation mājas lapas
Bilde no Plymouth City Council mājaslapas
Uzaicinu jūs visus padalīties ar saviem stāstiem par iemīļotākajām lasīšanas vietām!
Paldies!
Iekritusi brīvdienās
Nezinu, kas tas ar mani ir, bet brīvdienu laikā man vienkārši nevelk uz lasīšanu. Un tā es atkal uzlādēju baterijas savam Kindle, ieliku čemodānā pāris drukātās grāmatas – tas viss ar domu, ka nu tik lasīšu visas brīvdienu nedēļas garumā. Kas vēl var būt ideālāks par netraucētu lasīšanas baudu ar sauli un jūru fonā, bet man tas nenostrādā.
Tas gan manu grāmatmīļa radaru pavisam neapklusināja, un Bali brīvdienu laikā noķēro šādu grāmatu pārdošanas veidu. Vai nav radoši?
P.S. Tikai tagad ieraudzīju, ka tur pie motocikla izpūtēja (via nu kas tā ir par motocokla daļu) bija vēl dažas grāmatas, kuras es tā arī neizpētīju.
Gone Girl / Gillian Flynn
Gone Girl / Gilian Flynn
Random House LLC (June 5, 2012)
Ja kaut kur literārajā visumā sastopat plivināmies manu mentālo jumtiņu, ziņojiet, jo šis gabals man to ir norāvis. Sen nav tā bijis, ka izlasītais neprasa laiku, lai nosēstos pelēkajās šūniņās tālākai analīzei, kritikai, ķidāšanai utt., utjp. Iesita pa pieri, un cauri. Un ja nu tiešām ir vajadzīgi kādi kritēriji, saraksti, lai izjusto piesietu burtiem, tad te nu būs:
Personāži – galvenie, un arī ne tik galvenie – nekas nav plakans, viss ir piepildīts un pārpildīts, un ar visām dimensijām, nu tik ļoti, ka reizēm nabaga lasītājam (šajā gadījumā – man) ir grūti to visu pārgremot. Un, kad tam pašam nabaga lasītājam šķiet, ka, nu jau es esmu gudrs, nu jau esmu visu sapratis un izkristalizējis, tad nāk kārtējais “paukš” pa galvu no autores puses, un jāsāk viss no jauna. Eimija un Niks man vēl kādu labu brīdi rādīsies sapņos…
Sižets un žanrs – bez ieslēgtām mašīnu sirēnām un elpu aizraujošas pakaļdzīšanās. Teorētiski – ielikts trilleru un krimiķu plauktiņā, bet nu lasiet un spriediet paši. Elpu gan man nācās aizturēt vairākkārt, bet to lika darīt autores spēle ar manu smadzeņu aparāta spēju uztvert un pieslēgties notiekošajam.
Valoda – Cienījamā, Gillian Flynn! Zinu, ka tā ir klišeja, bet es labprāt lasītu arī Tavu iepirkumu listi. Jau lieku savā “to read” sarakstā nākamo Džilianas darbu.
Vieta – neesmu bijusi Misūri, bet labi pazīstu East Coast elitist mentalitāti, un ko tā domā par Flyover States iedzīvotajiem. Bet arī tas nav noteicošais. Tikpat labi tas viss varēja notikt Eiropā vai uz citas planētas.
Vairāk neko neteikšu. Noteikti skatīšos šī darba ekranizāciju, lai redzētu, vai šādu darbu vispār ir iespējams iedabūt ekrāna rāmjos.
We’re sick, f*****g toxic Mobius strip, Amy.
Un vēl, man patreiz ausīs skan Ingrid Michaelson “You play me, now I play you too
Lets just call it oooover…” paramparampam….
Goodreads vērtējums – 5/5. Plus šī ir arī viena no manām R.I.P.I.X akcijas grāmatām.
To Kindle or not to Kindle
Ko jūs domājat par jauno Amazon Kindle Voyage elektronisko lasītāju?
Es vēl tā īsti nevaru iebraukt, vai tas ir kas radikāli jauns elektronisko lasītāju pasaulē vai tikai tāds ar steroīdiem sabarots Kindle Paperwhite. Izskatās jau nu ļoti skaists un elegants, bet vēl neesmu pārliecināta, vai tas mani var pietiekami sakārdināt iegādāties jaunu rīderi. Cik saprotu, Kindle Voyage ir visai patīkamas jaunas fīčas; gluds ekrāns, kas ir vienā līmenī ar apmali, un ir līdzīgs papīram (īsti gan nezinu, kā tas izpaužās) . Nu kas tad tur vēl esot – tie pikseļi, tie pikseļi – 300 uz 6 collām. Es neatteiktos no šādas ilustrāciju kvalitātes:
Kartes, shēmas un citas smalkāk pētāmas ilustrācijas/grafikas mani vienmēr ir stūrējušas uz drukāto grāmatu pusi, bet nu šis piemērs jau izskatās pavisam cienījams.
Nopērkams būšot tikai ar decembri, tā kā reālu lietotāju atsauksmes vēl nekur neesmu manījusi.
Smalkāk par Kindle Voyage var lasīt šeit. Jā, un augstākredzamā bilde arī no tā paša avota.
Papildinājums:
Tā iet, kad dara vairākas lietas vienlaicīgi:) Manā gadījumā mēgināju audzināt savu jauno paaudzi plus uzmest pāris rindas par Kindle Voyage, un palaidu garām, ka tomēr IR arī reālas atsauksmes. Te būs viena no Cnet komandas:
Un te es atradu atbildi pati uz savu jautājumu par to, ar ko Kindle Voyage atšķirās no Kindle Paperwhite:
Baidīties oktobrī
Akcija R.I.P. IX jeb R.eaders I.mbibing P.eril devītā kārta aizsākās jau septembrī, bet es tai pievienošos tikai oktobra sākumā. Ir pagrūti ielekt tai īstajā tumšo rudens vakaru noskaņā, kad aiz sienām gaudo vēji un līst lietus, ja vidējā temperatūra ir ap trīsdesmit grādiem plusā, un no krāsainajām rudens lapām nav ne miņas. Indonēzijas musona sezona sākšoties tikai novembrī, bet tik ilgi es gaidīt netaisos. Izlīdzēšos ar tumsu, kas šeit iestājas ap sešiem vakarā, ieslēgšu gaisa kondicionieri un uzvilkšu siltas zeķes.
AIziet! Mēģināšu tikt pie Peril The First titula, un lasīšu sekojošas grāmatas:
The Miniaturist / Jesse Burton Ecco/HarperCollins Publishers (August 26, 2014) 421 pages Neko daudz par šo darbu nezinu. Mani uzrunāja grāmatas vāks ar sniegaino septiņpadsmitā gadsimta Amsterdamu. Vēl tur man grāmatas apraksts sola, ka es sastapšot bagāto tirgoni Johanesu, kurš savai sievai Nellai dzimšanas dienā uzdāvina viņu mājas repliku miniatūras formā…Mani ieintriģēja… |
 Revenge: Eleven Dark Tales / Yoko Ogawa
Picador; Reprint edition (January 29, 2013) 178 pages Vienpadsmit dažādi vairāk vai mazāk briesmīgi stāsti, kuri mani vajāšot līdz pat pēdējai grāmatas lapaspusei. Kritiķi Šērlijas Džeksones balvu ieguvušo Ogavu salīdzina pat ar pašu Murakami, Redzēsim… |
 Artful:A Novel / Peter David
47North (July 1, 2014) 290 pages Man nezināms autors, Olivers Tvists, konspirācijas teorija un vampīri. Ceru, ka šis sajaukums mani nepievils. Un atkal priecājos par grāmatas māksliniecisko noformējumu. |
 The Haunting of Hill House / Shirley JacksonPenguin Classic (October 1, 2013)
260 pages Neesmu vēl sastapusi tādu lasītāju, kuru Šērlijas Džeksones rakstītais būtu atstājis vienaldzīgu. Jūtu, ka būs šausmīgi labs:) |
The Moonlight Palace / Liz Rosenberg
The Moonlight Palace / Liz Rosenberg
Lake Union Publishing (October 1, 2014)
Šo grāmatu izvēlējos no Kindle First septembra piedāvājuma.
Kindle First Amazon Prime klientiem katru mēnesi piedāvā izlasīt vienu no jaunākajām nākamā mēneša grāmatām par brīvu. Tā, piemēram, grāmatas, kas būs pārdošanā tikai oktobrī, Kindle First piedāvā izlasīt jau septembrī. Izvēlēties var tikai vienu no četrām grāmatām un žanru skaits arī ir ierobežots, bet dāvinātam zirgam taču pārāk tuvu zobus nepētīsi, vai ne:)
Ir mēneši, kad mani neuzrunā neviena no piedāvātajām grāmatām, bet par septembra sortimentu es nevarēju sūdzēties. Manu uzmanību piesaistīja veselas divas grāmatas, un es kādu brīdi svārstījos starp The Moonlight Palace un Girl on a Wire. Gaidītais, bet neplānotais brauciens uz Singapūru palīdzēja izvēles ziņā, un es paliku pie The Moonlight Palace. Pie Girl on a Wire noteikti atgriezīšos, jo simpatizē man gan žanrs, gan arī grāmatas vāks šķiet daudzsološs. Vai es esmu vienīgā, kas reizēm iekrīt tieši uz vizuālo grāmatas noformējumu?
Darbības vieta – Singapūra pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Romāna galvenā varone ir Singapūras pēdējā sultāna pēctece, septiņpadsmitgadīgā Agnese. Meitenes vecākus un brāli nebija pažēlojusi 1918. gada Spāņu gripa. Meitene dzīvo Kampong Glam pilī ar pārējiem paplašinātās ģimenes locekļiem. Pils pamazām grūst kopā, naudas tās uzturēšanai nevienam tā īsti nav, un aktuāls ir arī jautājums par pils īpašumtiesību nākotni.
We were no longer supposed to be here. We continued only because we occupied so tiny a corner of the British Empire that they had forgotten about us together
Ja finansiālo pusi vēl kaut kā izdodas uzturēt ar īrnieku īres maksas palīdzību, tad pils mantojuma situācija ir neapskaužama. Pēc sensensos laikos sastādīta dokumenta, pils var palikt Agneses ģimenes rīcībā tikai tik ilgi, kamēr ir dzīvs kāds ģimenes vīrieškārtas pārstāvis.
Ir arī pirmā mīlestība, vilšanās, traģisks notikums, un spēki, kas mēģina Agneses ģimenes delikāto lietu stāvokli izmantot savās interesēs. Vairāk gan neko par sižētu nestāstīšu, lai saglabātu intrigu…
Kas man romānā patika:
Man ļoti simpatizēja Kampong Glam Pils iemītnieki un viņu attiecību dinamika. Pilī mitinās ekscentrisku personāžu buķete- Agneses ķīniesu izcelsmes vecmāmiņu Nei-Nei Down (Down šajā gadījumā burtiski nozīmē “apakšā” vai “apakšstāvā” dzīvojošā vecmāmiņa), onkulis Čači, britu vectētiņš, trīs īrnieki un pāris kalpotāji. Arī pati Agnese ir ļoti interesanta personība, un savā ziņā personifice mūsdienu Singapūras cilvēku etnisko un kulturālo sajaukumu.
I am one-half Chinese, one-quarter Indian Muslim, and one-quarter British, so you can imagine what I look like
Neskatoties uz ģimenes locekļu un īrnieku dažādo izcelsmi un paradumiem, pāri visam tomēr dominē vēlme sadzīvot un vienam otru pabalstīt grūtos brīžos. (Arī ļoti grūtos un traģiskos brīžos…)
“At least we have noodle soup, ” I said, tilting my bowl. “We will always have noodle soup,” he agreed.”
Prātā nāk pārējo ģimenes locekļu aizkustinošā vēlme iepriecināt savārgušo britu vectētiņu ar patiesu britu Ziemassvētku maltīti, kur galdā tika celts sakrities Jorkšīras pudiņš, piedeguši kastaņi, un ērkšķogu koks (nedaudz lielāks par Latvijā sastopamo ērķšķogu krūmu) stājās Ziemassvētku eglītes vietā.
With our silly crepe paper hats on, the tips of the hats drooping, we looked like inmates at an imbecile institution, or an inebriate asylum.
“A true English Christmas!” British Grandfather agreed. At each new course, he offered another toast. “To the cook!” “To the empire!” “To Singapore!” and finally, with puddings, tearfully, “To memories of Christmases past!”
Patika arī īsais un saprotamais ieskats Singapūras vēsturē un kultūrā, kas manī radīja interesi lasīt padziļinātāk par šo tēmu. Autore māk uzburt skaistas vizuālās pagātnes ainas, un es pilnīgi varēju iedomāties, kāds Agnesei pavērās skats uz Singapūru, lūkojoties no Bukit Tima kalna, vai arī kāda izskatījās pati pils ar četrpadsmit guļamistabām un vienu funkcionējošu vannas istabu.
Kas varēja būt labāks vai savādāks:
Es šo grāmatu nepozicionētu kā tīru historical fiction žanra pārstāvi, lai gan šī žanra elementi šeit noteikti ir sastopami. Man kaut kas pietrūka varbūt tieši romāna apjoma, vēsturisko notikumu atspoguļojuma un pārējo personāžu dzīvesstāstu apmēru un dziļuma ziņā. Taču darbs, manuprāt, perfekti atbilst Young Adult un coming of age romāna kategorijai. Darbs ir viegli lasāms, un arī paši traģiskākie notikumi pārlieku nesit pa galvu.Šeit varbūt nedaudz palīdz galvenās varones nedaudz panaivais skatījums uz lietu kārtību, kas viņai neļauj pilnībā izprast situācijas nopietnību.
Silti iesaku visiem Āzijas interesentiem.
Mans Goodreads vērtējums – 5/5
Grāmatas kadiķu vietā
Nezinu, vai latviešu tradīcijas jauna mājokļā iesvētīšanā var tā vienkārši ņemt un “pārcelt” uz citiem platuma un garuma grādiem, bet kadiķu man nav, un degošas substances smaržu un smaciņu man jau tāpat ir gana. Iespējams, par šejienes iedzīvotāju visa nevajadzīgā un izlietotā dedzināšanas kāri būtu nepieciešamas atsevišķs stāsts, jo ikvakara deguma aromāts jau ir manas ikdienas neatņemama sastāvdaļa, un manas latvieša plaušas pamazām mēģina to pieņemt kā daļu no neizbēgamā kultūršoka. Un tā, kadiķu dedzināšanas vietā, es mājās ienesu jaunas grāmatas.
Esmu jau paspējusi izpētīt lielāko Džakarta grāmatu veikalu sortimentu, un jāatzīst, ka dzīvot var:) Par grāmatu veikaliem tad nu citu reizi. Tālāk par pašām grāmatām.
Augustā un septembrī savākto grāmatu tornis.
Mana Āzijas literatūras minikolekcija. Šī noteikti tiks papildināta.
Indonēzijas tēmai veltītā apakškolekcija. Tikai tagad, lasot Love and Death in Bali, apzinos, cik es tomēr maz zinu par šo pasaules daļu un tās vēsturi. Grāmatu centīšos pabeigt vēl pirms sava pirmā brauciena uz Bali. Jaipong Dancer paķēru tās vizuālā noformējuma dēļ, un bez Pramoedya Ananta Toer rakstītā Indonēzijas sarežģīto koloniālisma vēsturi esot gandrīz neiespējami pilnībā izprast. Arī pats autors un viņa dzīvesstāsts mani ir saintriģējis.
Āzijas kolekcijas Japānas sadaļa. Revenge man noteikti noderēs oktobrī, Helovīna noskaņai pielāgojoties. Nevarēju vienaldzīgi paiet garām arī Jasunari Kavabatas Snow Country – ak, šīs mīklainās geišas!
Singapūras un Malaizijas tēmai veltītā sadaļa. Šis ir tikai visai necils šīs kolekcijas iesākums, jo pēc Singapūras apciemošanas, esmu sapratusi, ka tur ir visai aktīva literārā vide.
Šo grāmatu laikam varētu pieskaitīt pie literārās ģeogrāfijas žanra. Izlasīju ievadu – šķiet, ka būs interesanti.
Tālāk seko neliela randomā iegādātu grāmatu kaudzīte. Pirmās divas no augšas paķēra mans cienītais. Apakšējās divas ir manis izvēlētās. Breakfast at Tiffany’s un The Graduate laikam nekādus komentārus neprasa. Breakfast at Tiffany’s es jau esmu izbaudījusi audioformātā Michael C. Hall izpidījumā (ļoti pat iesaku), bet The Graduate gan noteikti izlasīšu, kaut vai lai pārliecinātos, vai darba ekranizācijā sadzirdamā ikoniskā frāze “No, it’s not. It’s completely baked” patiešām ir arī grāmatā.
Villette jau sen gribu izlasīt, un papīra formātā man tā labāk tīk.
A Little History of Literature/John Sutherland izvēlējos tieši atslēgvārda “little” iespaidā, jo tieši šīs grāmatas kompaktums un nedaudz draiskā attieksme piesaistīja manu uzmanību. Vēl pāris kadri no šīs grāmatas “iekšiņām”
Labs ir, tad nu turpinājumā…
Šīs divas arī komentārus neprasa, un, manuprāt, ir baudāmas tikai un vienīgi papīra formātā.
Un noslēgumā – pièce de résistance, apzināti un mērķtiecīgi savākta grāmatu saujiņa, kurai būs tas gods rotāt mūsu ģimenes oficiālo grāmatplauktu. Tā teikt, no paaudzes paaudzei nododama bagāža.
Nekas jau pārsteidzošs šo grāmatu izvēlē nav – klasika paliek klasika. Šoreiz es pievērsu lielāku uzmanību pašam grāmatu izpildījumam, un esmu ļoti apmierināta ar savu izvēli. Canterbury Classics kolekcija man bija jaunatklājums, un es noteikti meklēšu arī šīs kolekcijas pārējās grāmatas. Vai tad nav skaisti?
Izdevēji ir patiesi piedomājuši pie katras detaļas – vāki ir no ādas imitācijas un ar reljefiem burtiem. Katrai grāmatai lapas augšpusē ir sava piktogramma. Sīkumi, bet patīkami! Pilnīgi vai prasās paķert Džeinu Eiru un palīst zem siltas segas…
Un kā nu bez Lewis Carrol. Izdevēji apgalvo, ka šajā grāmatā ir apkopoti visi viņa darbi. Kas zin, varbūt beidzot saņemšos un izlasīšu The Hunting of The Snark un nesajukšu prātā, jo tauta runā visādi par šī darba ietekmi uz veselo saprātu:)
Esmu tikusi arī pie Grimmu pasaku grāmatas tādā izpildījumā, kas nepārtaisa Grimmu rakstīto par salkanām Disneja pasaciņām. Grimma pasakām ir jābūt vienlaicīgi skaistām un briesmīgām, vismaz manuprāt…
Es pat īsti neatceros, vai esmu lasījusi The Secret Garden, bet nu man vairs nav nekāda iemesla to vēlreiz nepārlasīt/neizlasīt. Penguin Threads kolekcija man ir “norāvusi jumtu”. Grāmata ir baudāma ar visām iespējamām maņām (jā, man patīk arī grāmatu smarža un lapu čaukstoņa). Par pašu Penguin Threads kolekciju lasīt šeit.
Tas tad nu arī pagaidām viss.Kādā citā ierakstā pastāstīšu par grāmatu veikaliem Džakartā un Singapūrā.
P.S. Pašu grāmatplauktu mūsu mājās vēl nav. Tie vēl patreiz ceļo kaut kur pa Indijas okeānu…
Vannā ar grāmatu 