Pirmie teikumi

Man neviens stafeti nav nodevis, bet es tāpat bezkaunīgi te publicēšu pirmos teikumus no pilnīgā randomā izvēlētām grāmatām. Nu labi, varbūt ne pilnīgā, jo visas šīs grāmatas tomēr “dzīvo” zem manas pagaidu mītnes jumta.

Un tā, pilnīgi godīgi ar aizvērtām acīm piegāju pie plaukta un izvilku piecas grāmatas.

Numero uno:

There was no hope for him this time: it was the third stroke.  “Dubliners & A Portrait of the artist as a young man” by James Joyce

Kā otrā man tika:

Dan Dong doesn’t believe in omens.  “The Uninvited” by Geling Yan

Trešā:

Tiao’s apartment had a three-seater sofa and two single armchairs. “The Bathing Women” by Tie Ning

Ceturtā:

Tieši uz šo salu jūs nekad nedosieties. “Razbainieku Salas” Lato Lapsa

Un pēdējā:

Keith Mabbut was a writer. “The Truth” by Michael Palin

DSC_4708

The Haunting of Hill House / Shirley Jackson

haunting1The Haunting of Hill House / Shirley Jackson

Penguin Classic (October 1, 2013)

Piezīme un atgādinājums pašai sev – lūdzu, lūdzu, pirms skaties filmu vispirms izlasi grāmatu, pēc kuras šī filma ir uzņemta. Vispār man ir attaisnojoši apstākļi, jo 1999. gada The Haunting ekranizāciju es noskatījos vēl par Šerlijas Džeksones esamību neko nezinot.

Jebkurā gadījumā, tas man pamatīgi sačakerēja un norāva visu šīs grāmatas lasīšanas baudu. Jau pie frāzes “We couldn’t hear you. In the night…”, es atcerējos to s**u ar Liliju Teilori Eleonoras lomā…un man no šī brīža bija ļoti, ļoti sevi jāmobilizē, lai veiksmīgi atrautos no štruntīgās filmas iespaida.

Par pašu grāmatu. Kā jau teicu, manas domas pēc filmas noskatīšanās par šo grāmatu vienkārši nevar būt objektīvas. Bet nu tomēr. Domāju, ja arī es nebūtu filmas satraumēta, man šī grāmata nebūtu patikusi tikpat ļoti, kā  Šērlijas Džeksones “We have always lived in the castle”. Jā, grāmatai ir potenciāls, jā, tā ir prātu un nervus, nerviņus caururbjoša psiholoģiskā rakstura gotika – šausmenīte, kas bez asiņainiem skatiem lasītājam liek sarauties čokuriņā un stumt tekstu tālāk, bet man tomēr kaut kas pietrūka. Kas īsti, man ir grūti pateikt. Var jau būt, ka tās pašas lasītāja privilēģijas autores radīto saņemt tīrā un neatšķaidītā veidā. Mea Culpa, protams.

Es ar nepacietību gaidīšu Mairitas atsauksmes par šo grāmatu:)

Iespējams, ka es šo grāmatu pārlasīšu – teiksim, pēc gada vai diviem, un man par to būs pavisam cits iespaids.

Man patīk šāda veida darbi, kur ir minimāls personāžu skaits (paši galvenie ir tikai četri), ierobežota darbības fiziskā telpa, un spriedze nāk no ne visai ticama notikumu aculiecinieka. Un kurš tad vispār šo te visu stāsta? Te, manuprāt, arī slēpjas stāstījuma odziņa, jo Džeksonei ir nenoliedzams (iespējams ,ka reizēm amfetamīnu stimulēts) talants neko nenovienkāršot un nepadarīt lasītājam viegli sagremojamu. Lasiet, baudiet, analizējiet, un pats galvenais, aizmirstiet par 1999.gada ekranizāciju. Ja nu patiešām ir vēlme šo stāstu vizualizēt, tad labāk to darīt ar 1963. gada ekranizācijas palīdzību.

P.S. Manai e-grāmatas versijai bija ļoti labs ievads, kuru iesaku izlasīt pēc pašas grāmatas izlasīšanas, lai ir iespēja salīdzināt Lauras Milleres prātojumus ar savām pārdomām.

Goodreads vērtējums – 3 zvaigznes Ar šo es pietuvojos R.I.P.IX akcijas noslēgumam.

Lasīt – kur?

Man nav vienalga, kur es lasu. Neesmu no tiem, kas var tā vienkārši atslēgties, un lasīt pārpildītos vilcienos, autobusos vai lidmašīnās. Protams, viss ir savādāk ar intensīvu smadzeņu darbību un līdzdomāšanu nepaģērošu lasāmvielu – piemēram, dāmu frizētavās sastopamo žurnālu formā. Tos es varētu lasīt jebkur.

Man lasīšana ir kā iekāpšana citā pasaulē. Nu tā diezgan intīmi, un šādos brīžos man ir vēlme būt vienai un klusumā. Es apbrīnoju un apskaužu tos lasītājus, kas prot un var distancēties no apkārt notiekošā. Nav tā, ka neesmu mēģinājusi, bet es šādās situācijās bieži pieķeru sevi pārlasām vienu un to pašu teikumu vai rindkopu, jo pa ausu galam sadzirdētās sarunas, trokšņi ir paspējuši iezagties manas grāmatas tekstā.

Kā jau bloga nosaukums proklamē, man patīk lasīt vannā. Neviens netraucē un bonusā tīri ķermeniska bauda. Kopš esam pārvākušies uz Džakartu, es no šī prieka esmu atteikusies. Jaunā mājokļa vanna mani vienkārši neuzrunā. Tā ir redzējusi labākus laikus, tā teikt, un tiek izmantota tikai ļoti īsiem utilitāriem vannas istabas rituāliem.

Tagad esmu sadraudzējusies ar dzīvojamās istabas dīvānu, kur katru rītu pie rīta kafijas nedaudz arī palasu. Kad man visi ir mājās visi manas ģimenes locekļi ir mājās, tad par vietu uz augstākminētās mēbeles nākas krietni vien pacīnīties.

divans

Dīvāns, uz kura kāds vienmēr sēž

Otrajā vietā man ir tā saucamā “day bed” manā darbistabā. Par pilnasinīgu darbistabu to varēšu saukt tikai pēc pusotras nedēļas, kad beidzot būs klāt mūsu krava no Dohas ar visu manu radošo aprīkojumu.

daybed

Pagaidām atgādina slimnīcas gultu, bet pie vizuālā tiks piestrādāts

Trešajā vietā – khem, nu kā lai jums to pasaka:)Mēs katrs tur uz kādu brīdi dienas laikā esam spiesti ieskriet, un ja nu kāds tur ir aizsēdējies spēlējot “Plants vs Zombies” vai ar grāmatu rokā, tad nākamais rindā stāvētājs tiek laipni pāradresēts uz vakanto kambari otrajā stavā. Labi, ka mūsu mājoklī šādi kambari ir vairāk par vienu…

bathroom

Ilustrācija no DecorPad mājas lapas

Kur tad vēl es lasu? Es lasīju (diemžēl pagātnes formā) savā darba vietā. Jā, bezkaunīgā Ilze klausījās audiogrāmatas darba laikā un priekšniecībai zem paša deguna. Un nevienu tas neuztrauca, jo strādāju es bibliotēkā. Te es sentimentāli nopūšos, jo tā atkal ir pagātnes forma. Manos darba pienākumos ietilpa arī kolekcijas uzraudzīšana – proti, pazudušo vai ne tur nolikto grāmatu meklēšana, inventarizācija, plauktu satura “retināšana” utt.

gu

Mana bijusī “māte – barotāja”

Tagad audiogrāmatas klausos gludinot drēbes. Nav tik glamūrīgi kā bibliotēkā, kur pati aura ar mani sarunājās, bet iztikt var.

Kur tad vēl? Vakardien biju emocionāli spiesta lauzt savus principus, un devos lasīt ārpus mājas. Vispār manai eksursijai bija arī praktiski nolūki. Mūsu ciemā ir atvērusies IKEA. Ar ciemu es te domāju Džakartu, kurā ir 9 miljoni un vēl nedaudz iedzīvotāju.

Viss sākās ar salauztu ūdens krānu mājas pagalmā. Tas bija tiešā un pārnestā nozīmē pēdējais piliens manas pacietības spainīti, un es nedaudz aizgāju pa gaisu. Tieši cik “nedaudz” , lūdzu jautāt manam cienītajam.

krans

Krāns, kas mani aizdzina lasīt uz IKEA

Sapratu, ka man pašai un pārējiem līdzcilvēkiem būtu labāk, ja es sevi amputētu no nepatīkamās situācijas, un palūdzu mani iesēdināt taksometrā un aizsūtīt vai nu uz lidostu, vai uz IKEA. IKEA uzvarēja. Pamērīju virtuves izlietnes, pacilāju lampas, apčamdīju aizkarus, un tad devos baudīt kartupeļu biezeni ar zviedru kotletītēm, Noslēgumā ķēros pie kafijas komplektā ar Yoko Ogawas Revenge. Atradu pašu klusāko stūrīti, un brīnumainā kārtā mani nekas netraucēja minēto grāmatu izlasīt līdz beigām. Sapratu to, ka, ja manā vizuālajā laukā neviens nedefilē, un trokšņi ir klusināti, varu lasīt arī sabiedriskā telpā. Varbūt nākamo reizi mēģināt lasīt Starbucks, apsēžoties ar seju pret sienu?

Un kā ir ar jums, mani cienījamie lasīšanas compadres? Kur jums vislabāk patīk lasīt? Kurš ir tas mīļākais stūrītis, palodze, krēsls, balkons? Kura ir tā visjocīgākā/visdīvainākā/vistrakākā/visvisvis… situācija vai vieta, kur esat lasījuši?

horse

Bilde no Children’s Literacy Foundation mājas lapas

sniegs

Bilde no Plymouth City Council mājaslapas

Uzaicinu jūs visus padalīties ar saviem stāstiem par iemīļotākajām lasīšanas vietām!

Paldies!

Iekritusi brīvdienās

Nezinu, kas tas ar mani ir, bet brīvdienu laikā man vienkārši nevelk uz lasīšanu. Un tā es atkal uzlādēju baterijas savam Kindle, ieliku čemodānā pāris drukātās grāmatas – tas viss ar domu, ka nu tik lasīšu visas brīvdienu nedēļas garumā. Kas vēl var būt ideālāks par netraucētu lasīšanas baudu ar sauli un jūru fonā, bet man tas nenostrādā.

Tas gan manu grāmatmīļa radaru pavisam neapklusināja, un Bali brīvdienu laikā noķēro šādu grāmatu pārdošanas veidu. Vai nav radoši?

Bali

P.S. Tikai tagad ieraudzīju, ka tur pie motocikla izpūtēja (via nu kas tā ir par motocokla daļu) bija vēl dažas grāmatas, kuras es tā arī neizpētīju.

Gone Girl / Gillian Flynn

gonegirl

Gone Girl / Gilian Flynn

Random House LLC (June 5, 2012)

Ja kaut kur literārajā visumā sastopat plivināmies manu mentālo jumtiņu, ziņojiet, jo šis gabals man to ir norāvis. Sen nav tā bijis, ka izlasītais neprasa laiku, lai nosēstos pelēkajās šūniņās tālākai analīzei, kritikai, ķidāšanai utt., utjp. Iesita pa pieri, un cauri. Un ja nu tiešām ir vajadzīgi kādi kritēriji, saraksti, lai izjusto piesietu burtiem, tad te nu būs:

Personāži – galvenie, un arī ne tik galvenie – nekas nav plakans, viss ir piepildīts un pārpildīts, un ar visām dimensijām, nu tik ļoti, ka reizēm nabaga lasītājam (šajā gadījumā – man) ir grūti to visu pārgremot. Un, kad tam pašam nabaga lasītājam šķiet, ka, nu jau es esmu gudrs, nu jau esmu visu sapratis un izkristalizējis, tad nāk kārtējais “paukš” pa galvu no autores puses, un jāsāk viss no jauna. Eimija un Niks man vēl kādu labu brīdi rādīsies sapņos…

Sižets un žanrs – bez ieslēgtām mašīnu sirēnām un elpu aizraujošas pakaļdzīšanās. Teorētiski  – ielikts trilleru un krimiķu plauktiņā, bet nu lasiet un spriediet paši. Elpu gan man nācās aizturēt vairākkārt, bet to lika darīt autores spēle ar manu smadzeņu aparāta spēju uztvert un pieslēgties notiekošajam.

Valoda – Cienījamā, Gillian Flynn! Zinu, ka tā ir klišeja, bet es labprāt lasītu arī Tavu iepirkumu listi. Jau lieku savā “to read” sarakstā nākamo Džilianas darbu.

Vieta – neesmu bijusi Misūri, bet labi pazīstu East Coast elitist mentalitāti, un ko tā domā par Flyover States iedzīvotajiem. Bet arī tas nav noteicošais. Tikpat labi tas viss varēja notikt Eiropā vai uz citas planētas.

Vairāk neko neteikšu. Noteikti skatīšos šī darba ekranizāciju, lai redzētu, vai šādu darbu vispār ir iespējams iedabūt ekrāna rāmjos.

mobius

We’re sick, f*****g toxic Mobius strip, Amy.

Un vēl, man patreiz ausīs skan Ingrid Michaelson “You play me, now I play you too
Lets just call it oooover…” paramparampam….

Goodreads vērtējums – 5/5. Plus šī ir arī viena no manām R.I.P.I.X akcijas grāmatām.

To Kindle or not to Kindle

Ko jūs domājat par jauno Amazon Kindle Voyage elektronisko lasītāju?

Es vēl tā īsti nevaru iebraukt, vai tas ir kas radikāli jauns elektronisko lasītāju pasaulē vai tikai tāds ar steroīdiem sabarots Kindle Paperwhite. Izskatās jau nu ļoti skaists un elegants, bet vēl neesmu pārliecināta, vai tas mani var pietiekami sakārdināt iegādāties jaunu rīderi. Cik saprotu, Kindle Voyage ir visai patīkamas jaunas fīčas; gluds ekrāns, kas ir vienā līmenī ar apmali, un ir līdzīgs papīram (īsti gan nezinu, kā tas izpaužās) . Nu kas tad tur vēl esot – tie pikseļi, tie pikseļi – 300 uz 6 collām. Es neatteiktos no šādas ilustrāciju kvalitātes:

kindlevoyage

Kartes, shēmas un citas smalkāk pētāmas ilustrācijas/grafikas mani vienmēr ir stūrējušas uz drukāto grāmatu pusi, bet nu šis piemērs jau izskatās pavisam cienījams.

Nopērkams būšot tikai ar decembri, tā kā reālu lietotāju atsauksmes vēl nekur neesmu manījusi.

Smalkāk par Kindle Voyage var lasīt šeit. Jā, un augstākredzamā bilde arī no tā paša avota.

Papildinājums:

Tā iet, kad dara vairākas lietas vienlaicīgi:) Manā gadījumā mēgināju audzināt savu jauno paaudzi plus uzmest pāris rindas par Kindle Voyage, un palaidu garām, ka tomēr IR arī reālas atsauksmes. Te būs viena no Cnet komandas:

Un te es atradu atbildi pati uz savu jautājumu par to, ar ko Kindle Voyage atšķirās no Kindle Paperwhite: