The Haunting of Hill House / Shirley Jackson

haunting1The Haunting of Hill House / Shirley Jackson

Penguin Classic (October 1, 2013)

Piezīme un atgādinājums pašai sev – lūdzu, lūdzu, pirms skaties filmu vispirms izlasi grāmatu, pēc kuras šī filma ir uzņemta. Vispār man ir attaisnojoši apstākļi, jo 1999. gada The Haunting ekranizāciju es noskatījos vēl par Šerlijas Džeksones esamību neko nezinot.

Jebkurā gadījumā, tas man pamatīgi sačakerēja un norāva visu šīs grāmatas lasīšanas baudu. Jau pie frāzes “We couldn’t hear you. In the night…”, es atcerējos to s**u ar Liliju Teilori Eleonoras lomā…un man no šī brīža bija ļoti, ļoti sevi jāmobilizē, lai veiksmīgi atrautos no štruntīgās filmas iespaida.

Par pašu grāmatu. Kā jau teicu, manas domas pēc filmas noskatīšanās par šo grāmatu vienkārši nevar būt objektīvas. Bet nu tomēr. Domāju, ja arī es nebūtu filmas satraumēta, man šī grāmata nebūtu patikusi tikpat ļoti, kā  Šērlijas Džeksones “We have always lived in the castle”. Jā, grāmatai ir potenciāls, jā, tā ir prātu un nervus, nerviņus caururbjoša psiholoģiskā rakstura gotika – šausmenīte, kas bez asiņainiem skatiem lasītājam liek sarauties čokuriņā un stumt tekstu tālāk, bet man tomēr kaut kas pietrūka. Kas īsti, man ir grūti pateikt. Var jau būt, ka tās pašas lasītāja privilēģijas autores radīto saņemt tīrā un neatšķaidītā veidā. Mea Culpa, protams.

Es ar nepacietību gaidīšu Mairitas atsauksmes par šo grāmatu:)

Iespējams, ka es šo grāmatu pārlasīšu – teiksim, pēc gada vai diviem, un man par to būs pavisam cits iespaids.

Man patīk šāda veida darbi, kur ir minimāls personāžu skaits (paši galvenie ir tikai četri), ierobežota darbības fiziskā telpa, un spriedze nāk no ne visai ticama notikumu aculiecinieka. Un kurš tad vispār šo te visu stāsta? Te, manuprāt, arī slēpjas stāstījuma odziņa, jo Džeksonei ir nenoliedzams (iespējams ,ka reizēm amfetamīnu stimulēts) talants neko nenovienkāršot un nepadarīt lasītājam viegli sagremojamu. Lasiet, baudiet, analizējiet, un pats galvenais, aizmirstiet par 1999.gada ekranizāciju. Ja nu patiešām ir vēlme šo stāstu vizualizēt, tad labāk to darīt ar 1963. gada ekranizācijas palīdzību.

P.S. Manai e-grāmatas versijai bija ļoti labs ievads, kuru iesaku izlasīt pēc pašas grāmatas izlasīšanas, lai ir iespēja salīdzināt Lauras Milleres prātojumus ar savām pārdomām.

Goodreads vērtējums – 3 zvaigznes Ar šo es pietuvojos R.I.P.IX akcijas noslēgumam.

Advertisements

The Reluctant Fundamendalist – Mohsin Hamid

fundamendalistŠis bija spontānpirkums vietējā grāmatu veikalā. Pāris nedēļas atpakaļ mūsu ciemā savas durvis vēra WHSmith grāmatu veikals. Prieks un laime pilnībā, jo normālu grāmatu veikalu mūsu platuma grādos ir visai pamaz. Jocīgi, ka šeit ļoti bieži par grāmatu veikaliem lepni tiek dēvētas vienkāršas kancelejas preču tirgotavas.

Bet nu par jauno WHSmith veikalu, un ko es tur ieguvu. Pētīju, pētīju veikala piedāvājumu, un pie kases attapos jau ar paprāvu grāmatu kaudzīti azotē. Starp tām tad arī mājās pārnesu Mohsina Hamida dižpārdokli Negribīgais Fundamendālists. Ķēros vien klāt, jo vēlējos to izlasīt pirms filmas noskatīšanās.

Diskleimeris – tālāk seko mani pārdomburbuļi, jo literāras recenzijas es nerakstu. Tas gan nenozīmē, ka ar prieku nelasu un nenovērtēju citu sarakstīto…

Grāmatas sinopse jeb Kas, Kur un Kā:

Ar grāmatas galveno varoni Čangezu autors lasītāju iepazīstina Pakistānā, Lahore pilsētas Anarkali rajonā. Tur Čangezs uzrunā kādu ārzemnieku (minētais ārzemnieks visai ātri tiek atšifrēts kā amerikānis), un piedāvā kopā padzert tēju. Tējas dzeršana, uzkodas, un vēlāk arī tradicionālas vakariņas, palēnām mijās ar Čangeza stāstījumu viena vakara garumā. Visa grāmata sarakstīta pirmajā personā, un Čangeza sarunas biedra balsi lasītājs tā arī neizdzird, tomēr nevar nemanīt Čangeza sarunas biedra nervozumu un pieaugušo nemieru. Kāpēc tas tā, lai nu paliek nepateikts…

Izrādās, ka Čangezam Amerika nav sveša, jo, lai gan dzimis un audzis Pakistānā, studijas gadus viņš pavada Prinstonas universitātē, un tūlīt pēc augstskolas absolvēšanas tiek darbā kādā prestižā Ņujorkas firmā kā finanšu analītiķis. Visam tam pa starpu Čangezs satiek un iemīlās Ērikā, bet šī jaunā sieviete nāk ar savu pagātnes bagāžu, kas traucē abu attiecību pilnvērtīgai attīstībai. Ērikas agrās jaunības mīlestība Kriss ir miris no plaušu vēža, un Ērika vēl joprojām sēro.

Čangezs strauji virzās uz augšu pa karjeras kāpnēm, un, kā viens no spējīgākajiem kompānijas jaunpienācējiem, tiek nosūtīts komandējumā uz Filipīnām, lai izvērtētu kādas mūzikas kompānijas finansiālo dzīvotspēju. Ir  2001. gada septembris – precīzāk sakot, ir 2001.gada 11.septembris. Pašu terora aktu pret Pasaules Tirdzniecības centru Čangezs redz viesnīcas (ja pareizi aceros) televizorā. Čangezs savam klusējošajam kompanjonam atzīstas, ka tajā brīdī viņam uz sejas neviļus esot parādījies smaids. (Iespējams, ka šis smaids ir arī sava veida simbols antiamerikāniskajam sentimentam – redz, kā jums tika)

Čangezs atgriežas jau pavisam citā Ņujorkā. Pārfrāzējot Čangeza teikto – Amerika ir nikna, paštaisna, atriebes kāra. Arī Čangeza draudzene Ērika ir kļuvusi distancētāka, sāk aizvien vairāk iegrimt depresijā par zaudēto mīļoto Krisu, un aizvien vairāk atstumj Čangezu. Te man jāpiekrīt citiem šīs grāmatas lasītājiem, kas Ērikas tēlā un vārda izvēlē saskata pašu Ameriku (Erica – AmErica), kas pēc 11.septembra traģēdijas nevēlas/nespēj pieņemt “čangezus” un visu to, ko tie ar savu identitāti pārstāv.

P.S. Kāda mana studentasistente (Amerikas pakistāniete) zināja stāstīt, ka viņas mamma pēc 11.septembra terora akta, augošā pretmusulmaniskā sentimenta iespaidā, fiksi vien ir sākusi meklēt visādus citādus radošus veidus, kā apsegt savus matus, jo tradicionālā šeila vai hidžabs tika uztverts kā pastarpināts drauds.

Par to, kā tālāk iegrozās Čangeza dzīve, labāk nu lasiet paši. Mohsins Hamads ir vienreizējs stāstnieks, kas arī mani apsēdināja pie tā paša kafejnīcas galdiņa, pie kura sēdēja Čangezs ar savu kluso kompanjonu. Grāmata caur maniem badīgajiem pirksteļiem izbira pusotrā vakarā. Izbira, un pirmā reakcija bija tāda jokaina. Šķita, ka nekas pāri tā arī pārdomām nepalika. Tomēr kļūdījos, šādi domādama, jo jau tajā pašā vakarā kaut kādus procesus tomēr izlasītais manās smadzenēs bija iekustinājis, un par šo grāmatu es šad un tad iedomājos vēl joprojām.

Iespējams, ka vainojama mana pašreizējā dislokācijas vieta, un 9+ pavadītie gadi musulmaņu zemē, bet pašā Čangezā es “saklausīju” kaut ko man ļoti pazīstamu. Tieši tā runā man apkārt esošie studenti no Pakistānas  – nedaudz vecmodīgā, bet ļoti pareizā, pieklājīgā angļu valodā ar vieglu Britu akcentu. Tas man lika aizdomāties arī par to, cik tad īsti es par viņiem zinu un saprotu, un kas slēpjas aiz tā ļoti pieklājīgā, it kā rietumnieciskā eksterjera.

Es grāmatā vairākkārt saskatīju “Mēs un Viņi” tēmu, un nav pat būtiski, kuri ir kuri šajā gadījumā. Jautājums drīzāk ir par to, Vai Viņi vēlās to pašu ko Mēs un otrādi. Cik no pašu identitātes Viņi ir gatavi atmest, aizmirst, lai līdzinātos Mums, lai tiktu pie Mūsu “labumiem”, un kurā brīdī šis vērtību konflikts pats no sevis eksplodē, aiz sevis atstādams Negribīgo Fundamendālistu, kurš izmisīgi tveras pie savām pamatvērtībām.

Un, ja tā labi padomā, man patreiz apkārt tādu Negribīgo Fundamendālistu, kam sajukušas gan vērtības, gan identitātes, ir ka biezs. Tā ļoti novienkāršojot vietējo attieksmi pret ASV, ņemšos apgalvot, ka vidusmēra x-zemes (zemi neminēšu, jo cenzūrai šeit ir gari nagi) iedzīvotājs vienā un tajā pašā dienā var nolikt ASV (un Rietumus kopumā) zemāk par zemi, un tajā pašā vakarā, Makdonaldu vaigos stūķējot, ar lielu sajūsmu skatīties Voice vai Jersey Shore savā zilajā ekrānā. Divkosība, dubultstandarts – iespējams. Arī pats Čangezs, manuprāt, cīnās ar šo pašu dilemmu, tikai viņa gadījumā tā ir cīņa starp Amerikas sapni, dzīvi Ņujorkā, mīļoto sievieti-amerikānieti un uzticību savai Pakistānas pagātnei, audzināšanai un pamatvērtībām.

Mans Goodreads vērtējums – 3 no 5, bet, ja es te vēl pasēdētu un padomātu, tad dotu arī visas 4.

P.S. 1. Noteikti izlasīšu arī Mohsina Hamada Moth Smoke un arī Alberta Kamī The Fall. Tautā runā, ka Mohsina Hamada Fundamendālists ir sava veida Kamī Kritiena modernāks variants.